Atmiņu kultūra viduslaikos un mūsdienās. Saruna ar vēsturnieku Gustavu Strengu

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Gustavu Strengu par atmiņu kultūru viduslaikos un mūsdienās, atcerēšanās kultūru un karavīru kapiem, Latvijas bezkaralību un vēstures bīstamību nākotnē. "Raugoties uz to, kas tagad ir izveidots Uzvaras parkā, man patiesībā šīs nedēļas nogalē bija liels prieks, ka tur ir izveidota patīkama telpa un es teikšu, es pat priecājos, ka šīs telpas memoriālā nozīme tur vairs nav," sarunā vērtē Gustavs Strenga. "Ja tur būtu bijis mēģinājums uzstādīt citu pieminekli tā pieminekļa vietā, tas būtu turpinājums atmiņu kariem. Tagad zināmā mērā ar parka izveidi tas ir mēģinājums noņemt šo memoriālo nozīmi, un es teiktu, Rīgā jebkura veida memoriālie objekti, iespējams, ir par daudz. Kad parādās kāda brīva telpa labā vietā, uzreiz ir doma, ka tur vajadzētu uzlikt kādam pieminekli vai to krastmalu vajadzētu nosaukt kāda vēsturiska notikuma vai personas vārdā. Man šķiet, ka mums pietrūkst tāda vieta, kur tās memoriālās nozīmes nav. Un šajā ziņā, ja mēs raugāmies uz Uzvaras parku vai laukumu, tad tur noteikti šobrīd noticis tas, ka šī memoriālā nozīmē tajā vietā ir izdzēsta. Jautājums ir, vai ir izdzēsta šī memoriālā nozīme to cilvēku prātos, kuri tur katru gadu 9. maijā gāja nolikt ziedus? Uz to man atbildes nav." Šomēnes klajā nākusi vēsturnieks Gustavs Strenga monogrāfija “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos. Tu pats savulaik kādā publikācijā "Rīgas Laikā" citēji franču viduslaiku vēsturnieku Marku Bloku, kurš, atsaucoties uz savu skolotāju Anrī Pirēnu, ir sacījis, ka vēsturnieka pirmais pienākums ir būt ieinteresētam dzīvē. Kādā ziņā tava monogrāfija "Atceroties mirušos" liecina par ieinteresētību dzīvē. Gustavs Strenga: Es varu uzdot pretjautājumu, vai tev nešķiet, ka mēs dzīvojam atmiņu karu laikā. Man šķiet, ka, protams, arī manu grāmatu, kas tapusi ļoti ilgi, ir ietekmējusi realitāte šodien, un tā ir grāmata par viduslaikiem, bet, protams, tā ir bijusi mana interese paraudzīties uz to, kā sabiedrības noteiktas grupas ir atcerējušās savu pagātni viduslaikos, redzot to, kādas reakcijas pagātne izsauc šodienas sabiedrībā. Viduslaiki - cik tas ir sen? Gustavs Strenga: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Daudz gudrāki cilvēki par mani strīdējušies, kad viduslaiki beidzās. Žaks Le Gofs, arī franču vēsturnieks, teica, ka viduslaiki beidzās līdz ar Franču revolūciju. Savukārt Umberto Eko ir teicis, ka viņam astoņdesmitajos gados šķita, ka viduslaiki ir atgriezušies tā laika Eiropā. Jautājums ir, cik tālu mēs esam no viduslaikiem, raugoties uz šodienas sabiedrību, kura dzīvo sociālo mediju un digitālā satura pasaulē. Es teiktu, mēs atgriežamies pie ļoti interesanta fenomenu. Mans vērojums ir tāds, ka nepārtraukti zūd vajadzība pēc lasītā teksta. (..) Redzam, ka teksta kultūra kļūst aizvien mazsvarīgāka, mēs atgriežamies tādā laikmetā, kurā varbūt nepastāv pilnvērtīgs analfabētisms, bet kur rakstītais un lasītais vairs nespēlē tik būtisku lomu. Tas, kā mēs lasām un rakstām, ir ļoti virspusēja. Un proti, atgriežas vēl viena lieta, kas ir raksturīga viduslaikiem, ir šis te viss pārējais pūļa viedoklis. Ja mēs palasām dažādus viduslaiku dokumentus, arī inkvizīcijas materiālus, tad ļoti svarīgs ir latīņu jēdziens "fama". Tas ir vispārējais viedoklis, kāds eksistē noteiktā grupā vai sabiedrībā, tās visbiežāk ir baumas vai kaut kas pa ausu galam dzirdēts. Aizvien vairāk mēs ejam atpakaļ uz to sabiedrības modeli, kurā patiešām zināšanas un fakti spēlē aizvien mazāku lomu, savukārt šis vispārējais viedoklis kļūst aizvien svarīgāks. Ja mēs no šāda skatupunkta raugāmies, tad viduslaiki nav nemazam tik tālu no mums. Kādā veidā tam, par ko tu raksti, ir sakars ar to, ko šobrīd runājam memoriālās kultūras līmeni? Gustavs Strenga: Mūsu sabiedrība ļoti atšķiras no viduslaiku sabiedrības. Mēs droši vien varētu teikt, ka pastāv nācijas kolektīvā atmiņa, lai gan katrai grupai ir sava un katrai ģimenei ir sava kolektīvā atmiņa, kas var būt pretrunā ar nācijas kolektīvo atmiņu. Tad viduslaikos kolektīvā atmiņa ir daudz sadrumstalotāka, un šī atmiņa saistās vairāk ar pašām grupām un to identitātēm. Ja mēs no šodienas skatupunkta skatāmies, es domāju, ka mums ir daudz lielāka vienotība, lūkojoties pagātnē, nekā tas bija pirms 500 vai 600 gadiem šeit, Livonijā. Arī, protams, ir milzīga atšķirība starp valsts ieguldītajiem resursiem kolektīvās atmiņas veidošanā un starp noteiktu grupu spējām uzturēt savu atmiņu. Valsts vai nācija līdz ar pieminekļu, memoriālu vai citu piemiņas vietu būvi, palīdzot radīt literārus darbus vai arī filmas, vienalga kādu citu kultūras produkciju, ļoti palīdz veidot šo kolektīvo atmiņu vai uzturēt atmiņas par pagātni dzīvas. Savukārt viduslaikos katrai grupai bija jāatrod pašai šie līdzekļi un šīs spējas uzturēt kolektīvo atmiņu, kas noteiktos brīžos bija diezgan sarežģīti. Gustavs Strenga ir pēcdoktorantūras pētnieks Greifsvaldes Universitātē Vācijā. Bijis pētnieks Tallinas Universitātē un vadošais pētnieks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Viņa akadēmisko interešu lokā ir viduslaiku Livonijas vēsture, atmiņas un piemiņas pētniecība, kā arī grāmatniecības vēsture. Studējis Rīgā, Budapeštā, Freiburgā, Londonā. Nule kā iznākusi viņa grāmata “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos. Kā norādījis pats autors, monogrāfijā analizēts, kā kolektīvās atmiņas forma, mirušo piemiņa palīdzējusi dažādām grupām atcerēties savu pagātni, veidot un nostiprināt identitāti, kā arī veidot sociālās attiecības.